Indijas Vēdu rakstos, kas ir senāki par budismu, arī ir uzsvērta nevardarbība, kas ir veģetārisma ētiskais pamats. “Gaļu nav iespējams iegūt, nenodarot sāpes dzīvajām būtnēm,” teikts “Mahu-samhitā”, senajā Indijas likumu grāmatā, “tāpēc cilvēkam jāatsakās no gaļas.” Kādā citā “Majū-samhitas” daļā brīdināts: “Ņemot vērā to, cik briesmīgā veidā tiek iegūta gaļa, ar kādu nežēlību lopi tiek audzēti un nokauti, cilvēkam pilnīgi jāatsakās no gaļas ēšanas.” Mahābhāratā” (episkajā poēmā, kas sastāv no 100 000 pantiem un kas tiek uzskatīta par garāko poēmu pasaulē) ir daudz norādījumu, kas vērsti pret dzīvnieku nogalināšanu. Lūk, daži piemēri: ” Tas, kurš vēlas vairot sava ķermeņa miesu, ēdot citas būtnes miesu, saņem ciešanas, lai arī pie kādām būtnēm piedzimtu.” “Vai gan var būt kāds vēl ļaunāks un savtīgāks par to, kurš pieņemas miesās, ēdot nevainīgo dzīvnieku miesu?” “Tiem, kas vēlas labu atmiņu, skaistumu, ilgu mūžu, nevainojamu veselību, fizisku, morālu un garīgu spēku, jāatsakās no dzīvnieku ēšanas.”
Visām dzīvajām būtnēm ir dvēsele.”Bhagavad-gītā” Krišna norāda, ka dvēsele ir apziņas avots un tā, kas ļauj visu dzīvo būtņu ķermeņiem darboties. Saskaņām ar Vēdām dvēsele, kura atrodas ķermenī, dabiskā veidā evolucionē uz augstāku līmeni, galu galā nonākot cilvēka līmenī. Tikai cilvēka veidolā dvēselei ir dota iespēja pievērst savu apziņu Dievam un nāves brīdī nonākt garīgajā valstībā. Cilvēkam jāievēro gan sabiedrības likumi, gan Visuma likumi.
Savos “Šrīmad-Bhāgavatamas” skaidrojumos Šrīla Prabhupāda norāda: “Visām dzīvajām būtnēm ir noteikts laiks, cik ilgi tām jāatrodas noteikta veida materiālajā ķermenī. Kad viņas šo laiku ir nodzīvojušas, tās var ieiet citā ķermenī. Dzīvnieka vai vispār jebkuras dzīvās būtnes nogalināšana ir šķērslis dvēseles ceļā. Nogalināšanas dēļ būtne nevar nodzīvot sev atvēlēto laiku attiecīgajā ķermenī. Tāpēc nedrīkst nogalināt citu būtņu ķermeņus, domājot tikai par savu jutekļu apmierināšanu, jo tāda darbība sapin cilvēku grēkos.” Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kurš nogalina dzīvnieku, kavē tā evolūciju, un viņam pašam neizbēgami būs jācieš savas grēcīgās darbības sekas.
“Bhagavad-gītā” (5. 18.) Krišna paskaidro, ka garīgā pilnība sākas tad, kad cilvēks uz visām būtnēm raugās vienādi. “Pazemīgs gudrais ar tīro zināšanu tikumu vienādi raugās uz skoloto un lēnprātīgo brāhmanu (priesteri), govi, ziloni, suni un suņu ēdāju (nepieskaramo).” Vēl Krišna “Bhagavad-gītā aicina mūs pieņemt garīgā veģetārisma principus: “Ar mīlestību un uzticību piedāvā Man augli, ziedu, lapu vai ūdeni, un Es to pieņemšu.”
