Standarta ēdieni nepieciešami, lai mēs būtu veseli. Kad cilvēks ēd vienus un tos pašus ēdienus, viņa ķermenis noskaņojas uz šiem ēdieniem, pats noregulējas. Pastāv šāds mehānisms. Ja mēs kaut ko vienkāršu ēdam katru dienu, ķermenis jūtas vairāk vai mazāk normāli. Bet ķermenim ir vajadzīga arī kāda dāvana, galu galā, tas mūs nes, tas mums skraida, tas mums staigā. Tas guļ kopā ar mums visu nakti. Tas mūs aizsargā, tas daudz ko dara mūsu labā, un mēs arī viņam sniedzam dāvanu – dzīres.
Dzīres – tas ir jauns, neparasts ēdiens, un visi uzreiz ir apmierināti, laimīgi. Es nemaz nerunāju par ģimenes dzīvi, kur sievas pienākumos ietilpst katru dienu gatavot vienu jaunu ēdienu. Šobrīd par to labāk nerunāt. Labi, ja vispār ir karsts ēdiens. Mūsu laikos tā ir vienkārši dāvana. Vīriešiem jābūt laimīgiem, ja mājās ir vienkārši karsts ēdiens. Tas jau nozīmē, ka sieviete ir pilnībā nodevusies.
Un ja vēl pie tam ēdiens nav vakardienas, tā jau ir paradīze! Kaut ko vairāk pieprasīt ir vienkārši neiespējami. Mūsu laikos – kaut vai tikai karsts. Ja ēdiens ir uzsildīts un mums iedots, tas nozīmē, ka sieviete ir izpildījusi savus pienākumus, nepieciešams meklēt naudu un atdot to viņai. Vīram tagad ir jāpilda savi pienākumi. Atdot viņai vairāk naudas, lai viņa būtu laimīga.
Nevar atjanot Satja-jugas kritērijus. Mēs dzīvojam Kali-jugā, bet kaut kādai dažādībai tomēr ir jābūt. Sievai ir jācenšas vīram laiku pa laikam pagatavot kādu jaunu ēdienu. Kad vēdiskajā kultūrā sievietes sazinās, viņas runā pamatā par divām lietām: kā pagatavot jaunu ēdienu un kā šūt jaunas drēbes. Tas visus pārsteidz, viesiem rada prieku šī daudzveidība.
Vjačeslavs Ruzovs
