Citāts no O.G.Torsunova grāmatas “Laimīgas dzīves likumi 1”

Kas ir labāk – piens vai gaļa?

Senās vēdu kultūras cilvēki ievēroja, ka piena produktiem piemīt īpašs iedarbības spēks uz cilvēka prātu un saprātu. Izrādās, ka tie maina cilvēka ievirzi no degradācijas uz progresu. Vēdās pareģots, ka tad, kad mazināsies tikumīgu un garīgu cilvēku daudzums, viens no redzamākajiem degradācijas iemesliem būs zinātnieku un ārstu uzstāšanās par govs piena un tā izstrādājumu kaitīgumu. Cita cilvēku apziņas degradācijas pazīme būs aktīva propaganda lietot uzturā gaļu.
Vēdās tiek rakstīts par to, ka šķīstiem cilvēkiem jeb praviešiem ļoti garšo govs piens un, lai cik arī nebūtu dīvaini, tas der organismam. Tie, kam ir nosliece grēkot, gluži pretēji, slikti panes govs pienu un parasti viņiem tas negaršo. Toties pēdējie dievina gaļu un patiesi uzskata, ka bez tās nevar dzīvot.
Lasītājs: Ir iemesls atklāt jaunu praviešu – piena dzērāju – sektu, kas nodarbosies ar pašpilnveidošanos, vienkārši dzerot pienu.
Autors: Jā, mūsu cilvēki mīl galējības. Lai nenotiktu līdzīgas lietas, pie jau pateiktā piebildīšu, ka tas, vai cilvēkam der piens vai nē, nav vienīgais un galvenais kritērijs viņa pravietībai. Pats galvenais kritērijs ir cilvēka rīcība un viņa attieksme pret Dievu.
Lasītājs: Kā šķīsts cilvēks parasti izturas pret Dievu?
Autors: Parasti viņš Dievu mīl no visas sirds. Turklāt visa šāda cilvēka rīcība ir nesavtīga un vērsta uz visu dzīvo būtņu labklājību. Šķīsti cilvēki pārtiek tikai no svētīga ēdiena. Tāpēc parasti viņiem ļoti garšo govs piens, jo tas ir pats svētīgākais ēdiens uz Zemes un turklāt piepildīts ar svētīgu mīlestības spēku.
Lasītājs: Vai kazas piens nav piepildīts ar svētīgu mīlestības spēku?
Autors: Arī tas ir piepildīts ar mīlestības spēku, bet ne tuvu ne ar dievbijīgu. Saskaņā ar Vēdām pats dievbijīgākais dzīvnieks ir govs. Savukārt kazas apziņā ir tumsonības īpašības. Tāpēc, lai arī pēc ķīmiskā sastāva kazas pienam piemīt ārstnieciskas īpašības, tas atšķirībā no govs piena nenes labumu cilvēka psihei. Citiem vārdiem, kazas piens dod cilvēkam spēju mīlēt tumsonībā, bet govs – spēju mīlēt dievbijībā.
Lasītājs: Izskatās, ka Jūs pilnībā noliedzat kazas pienu?
Autors: Nepavisam nē, to labi lietot kā zāles pret spēku izsīkumu, bet ne kā produktu, ko pastāvīgi lietot uzturā. Tiem, kuri vēlas izpētīt laimīgas dzīves likumus, vislabāk uzturā lietot tos produktus, kam ir dievbijīgs raksturs.
Lasītājs: Vai tad mēdz būt dzīvnieki ar dievbijīgu raksturu? Viņi taču neko nesaprot un tāpēc visi atrodas gara tumsonībā.
Autors: Jā, kaut kādā ziņā tas tā arī ir. Bet tieši tāpat kā nevainīgs mazulis var pateikt patiesību, govs ar savu pienu var dot spēku, kas uzlabo raksturu. Govs vienkārši ir dzīvnieks, kam nepiemīt intelekts (saprātīgums), bet tai ir dievbijīgs prāts. Tāpēc viņa nesavtīgā mīlestībā izstrādā pienu, bet mēs, to izdzerot, uzņemam šo govs dievbijīgās mīlestības spēku. Tā rezultātā apziņa piepildās ar mieru un laimi.
Lasītājs: Vai tad dzīvniekiem ir prāts?
Autors: Jā, gan dzīvniekiem, gan augiem saskaņā ar Vēdu zināšanām ir prāts un raksturs. Uzskatāmībai var minēt, ka prāts sastāv no rakstura un tam piemīt smalka materiālā daba. Vienmēr, kad dzīvai būtnei piemīt kaut kāda spēja uztvert pasauli un parādīt kaut kādu raksturu, tad var runāt par tās prāta darbības pazīmēm.
Lasītājs: Kā tad, pēc Jūsu domām, augi parāda savu raksturu?
Autors: Tie var augt agresīvi, izspiežot citus augus, kā, piemēram, nezāles. Vai gluži pretēji, dažas no tām, kā graudzāļu kultūras, aug miermīlīgi un mierīgi. Kaut arī dievbijīgiem augiem nav intelekta pazīmes, tiem ir labs raksturs. Tāpēc, lietojot tos uzturā, mēs pārņemam dievbijīgu augu labās rakstura īpašības. Līdzīgā pozitīvā veidā, bet vēl aktīvāk uz apziņu darbojas govs piens.
Lasītājs: Ja jau govij ir dievbijīgs raksturs, vai nav vienkāršāk pašu govi izmantot uzturā un tādā veidā – tieši – iegūt viņas dievbijīgo spēku, jo ar augiem mēs taču tā darām?
Autors: Jā, ēdot augus, mēs tieši iegūstam dievbijīgu spēku, bet, ja uzturā izmantosim dievbijīgus dzīvniekus, tad rezultāts būs gluži pretējs. To veicot, izdarām noziegumu pret sev līdzīgām dzīvām būtnēm un pēc karmas likuma par to būs jāatbild.
Lasītājs: Es nesaprotu, kur ir atšķirība? Mēs taču nogalinām gan dzīvniekus, gan augus. Kāpēc vienu nogalināšana mums atnes svētību, bet otru – ciešanas?
Autors: Vēdas apgalvo, ka augi ir dzīvās būtnes, kas evolūcijas attīstībā nav pacēlušās pārāk augstu. Protams, izmantojot tos uzturā, cilvēks tāpat izdara vardarbību. Taču, darot labus darbus, viņš viegli noņem no sevis sliktas karmas nastu, kas saistīta ar augu nogalināšanu. Taču dzīvnieki atrodas uz daudz augstākas evolūcijas pakāpes un ir daudz tuvāki cilvēkam, nevis augiem. Tāpēc, lietojot tos uzturā, mēs ļoti bojājam savu likteni, un rezultātu ir ļoti grūti izlabot.
Lasītājs: Kā pēc Vēdu domām var attīrīties no dzīvnieku nogalināšanas grēka?
Autors: Sākumā jādod solījums nelietot uzturā dzīvnieku gaļu. Pēc tam, ievērojot šo solījumu un ar mīlestību atkārtojot svētos Dieva vārdus, cilvēks pamazām atbrīvojas no grēku nastas, kas saistīta ar dzīvnieku nogalināšanu.
Lasītājs: Tā vai savādāk, viss, ko Jūs teicāt šajā sakarā, man izklausās ne pārāk pārliecinoši. Es neticu, ka liellopi atrodas uz cilvēkiem tuvas evolūcijas pakāpes. Es varu iedomāties, ka pērtiķi, kaķi un suņi, iespējams, ir pietiekami pietuvojušies cilvēkam, bet ne jau govis. Parādiet man, lūdzu, daudz konkrētāku informāciju par to, ka šie dzīvnieki evolūcijā ir ļoti tuvi cilvēkam un tāpēc, nogalinot tos, mēs izdarām lielu grēku.
Autors: Paskatieties uz jebkuru no dzīvniekiem, un Jūs redzēsiet, ka tie uzvedas kā mazi bērni. Taču cilvēki, kas ēd gaļu, nevarēs ar vecāku acīm paskatīties uz tiem dzīvniekiem, kurus pieraduši apēst. Tāpēc īpaši tādiem cilvēkiem esmu gatavs atklāt dziļu filozofisko jēgu, ko satur vārds “gaļa”.
Lasītājs: Interesanti, kas tā ir par tādu noslēpumaino jēgu?
Autors:  Sanskritā gaļa skan kā “mamsa”. “Mam” tulkojumā nozīmē “man”, “sa” nozīmē “līdzīgais”. Tad, lūk, burtiskā nozīmē no sanskrita šis vārds tiek tulkots kā “man līdzīgais”. Pats vārds “gaļa” vienmēr norāda piederību uzturam. Lietojot uzturā dzīvnieka ķermeni, mēs tā ķermeņa gabalus nesaucam anatomiskos terminos. Vienkāršības labad to visu saucam vārdā “gaļa”. Jo šis vārds nozīmē tikai vienu – uzturu. Tātad savādāk vārdu gaļa var tulkot kā “lietot uzturā sev līdzīgos”. Redziet, pati vārda jēga norāda uz dzīvnieku tuvumu cilvēkam evolūcijas pakāpē un tāpat nepārprotami norāda uz nepieciešamību atteikties no šāda ēdiena.
Lasītājs: Atvainojiet, Jūs teicāt, ka tā šis vārds skan sanskritā, tātad tas šādā veidā tiek tulkots indiešiem, bet ne krieviem. Krievijā nav tik karsts kā Indijā, un mums bez gaļas tikpat kā nav ko ēst. Tāpēc mūs, krievu cilvēkus, šis apgalvojums neskar, jo sanskritā tā varēja būt vienkārša sakritība. Tādā veidā, es vienas nejēdzīgas sakritības dēļ neatteikšos no gaļas ēdieniem.
Autors: Protams, ir tā vai nav sakritība, Jūsu tiesības uzskatīt, kā Jums vairāk patīk, bet patiesībā krieviem tas tiek tulkots tieši tāpat. “Мя” (krieviski) no senkrievu valodas tiek tulkots kā “es”, “со” (krieviski) norāda uz vienotību, līdzību. Tas redzams vārdos “сотрудничество” (latviski – sadarbība), “соединение” (latviski – savienošana), kā arī vārdkopās “со мной” (latviski – ar mani), “со вкусом” (latviski – ar garšu) utt. Tādā veidā krieviski tas skan – “схожий со мной” (latviski – man līdzīgs). Ja Jūs gribat zināt, tad šis vārds angļiem skan un tiek tulkots vēl pamācošāk. “Mīt” no angļu valodas tiek tulkots kā gaļa. “Mi” nozīmē “es”, “it” tiek tulkots kā “tas”. Tādā veidā tulkojumā angļu valodā vārds “gaļa” skan vēl konkrētāk – “tas (esmu) es”. Jūs gribat zināt vēl kādas tautas senatnīgu šī vārda tulkojumu?
Lasītājs: Nē, pietiks. Atkal Jūs mani novedāt līdz grūtsirdībai.
Autors: Tas norāda uz to, ka Jūs esat ļoti cēlsirdīgs cilvēks. Daudzi cilvēki, dzirdot šīs dziļās patiesības, nekā uz tām nereaģē. Viņi var būt iemīlējušies savā sunītī vai kaķītī, uzskatot to par savu ģimenes locekli. No dienas dienā vērojot tajā prāta un emociju dažādas izpausmes, viņi var sodīt jebkuru, kurš kaut tikai ar vārdiem mīļotajam sunītim nodarīs pāri. Viņi visiem uz katra stūra stāsta: “Dzīvnieki ir tik gudri, viņi uzvedās kā mazi bērni.” Tajā pašā laikā katru dienu ar mierīgu sirdsapziņu viņi ēd govs miesu un asinis, bet tās evolūcijas līmenis ir daudz augstāks nekā mīļo un radniecisko suņu un kaķu.
Lasītājs: Vai tiešām govs ir saprātīgāka par suni?
Autors: Jā, tā tas ir. Vēdas stāsta, ka suns nākamajā dzīvē uzreiz nevar kļūt par cilvēku, sākumā tam jāpiedzimst par govi, ziloni, zirgu vai pērtiķi. No visiem šiem dažādajiem dzīvniekiem Vēdas govi uzskata par viscēlsirdīgāko. Šajā sakarā Vēdās rakstīts, ka no govs ķermeņa vienā no nākamajām dzīvēm dvēsele pāriet dievbijīga cilvēka ķermenī. No pērtiķa rodas tumsonīgi ļaudis, bet no zirga un ziloņa – kaislīgi.
Lasītājs: Viss, ko stāstāt, izklausās pēc patiesības, bet Jūs nesaprotat, ka ar visām šīm sarunām Jūs padarāt mani nevis laimīgu, bet nelaimīgu.
Autors: Atcerieties, ko šajā sakarā es Jums iepriekš teicu, ka tā uz cilvēku iedarbojas patiesība – sākumā tā rada mūsos izmisuma un nožēlas stāvokli, tad piespiež strādāt pie sava rakstura un tikai pēc tam aizved pie laimes.
Lasītājs: Jā, es atceros, tikai no vārdiem nepaliek vieglāk.
Autors: Gluži pretēji, skaņa ir pats varenākais spēks, kas ietekmē cilvēka saprātu. Uzmanīgi klausoties par patiesību, cilvēks attīrās no grēkiem, nomierinās un kļūs laimīgs.
Lasītājs: Kas spēcīgāk ietekmē saprātu – govs piens vai skaņa?
Autors: Tie katrs darbojas citādāk. Govs piens saprātā palielina potenciālo spēku vai, runājot Vēdu vārdiem, tas palīdz saprātā uzkrāt odžasu. Odžass saprātam dod spēju aktīvi darboties. Skaņa maina saprāta  virzienu un dod tam nevis potenciālu, bet aktīvu spēku darboties. Citiem vārdiem, bez piena saprāts ir pārāk vājš, lai pilnā mērā izmantotu saprātīga cilvēka vārdu spēku. Bez skaņas, bet ar pienu saprāts spēj būt potenciāli stiprs, bet nespēs aktīvi šo spēku pielietot dzīvē.
Lasītājs: Man, piemēram, ir gribasspēks un es spēšu atteikties no gaļas, bet kā man piespiest sievu pārstāt ēst gaļu?
Autors: To nepavisam nevajag darīt. Cilvēks viegli atsakās no netikuma patiesības apgūšanas procesā, jo mūsu gribu vada saprāts. Sākumā cilvēkam savs saprāts tiešām jāpiepilda ar zināšanām pat to, ka gaļa ne tikai nepadarīs viņu laimīgu, bet gluži pretēji, atnesīs vienīgi ciešanas. Tāpēc vispirms pašam jāiemācās dzīvot dievbijīgu un laimīgu dzīvi. Pēc kāda laika radinieki dievbijīgā rakstura dēļ sāks Jūs cienīt. Drīzumā viņi sāks jautāt Jūsu padomus, kā iemācīties būt laimīgam. Ja Jūs, mainoties uz labo pusi, nekļūsiet augstprātīgs un paliksiet vienkāršs, tad viņos padomi neizsauks pretestību. Gluži pretēji, Jūsu padomi iedvesmos radiniekus uz jaunu dzīvi. Tikai šādā gadījumā viņi pārstās lietot gaļu bez kaut kādām grūtībām. Tāpēc nevajag piespiest radiniekus rīkoties tieši tāpat, kā rīkojamies mēs. Katrs cilvēks rīkojas tā, kā viņam priekšā pasaka saprāts, atbilstoši tam, ko viņš uzskata par savu laimi. Tāpēc vienīgais veids, kā palīdzēt saviem tuviniekiem, ir pazemīgi paskaidrot viņiem, kā sasniegt laimi, ja viņi paši to vēlēsies. Kamēr viņi nesapratīs Jūsu vārdu patiesumu, nekādas pārmaiņas viņu dzīvē nenotiks. Ja pūlēsieties mākslīgi, ar spēku piespiest cilvēku dzīvot pareizi, tad efekts izrādīsies tieši pretējs. Viņš bēgs no patiesības kā mednieka izbaidīts dambriedis no garšīgas siena kaudzes.
Lasītājs: Tagad saprotams, ka visas ģimenes pārejas process uz dievbijīgu un laimīgu dzīvi ir diezgan garš. Tik un tā paldies, Jūs devāt man cerību.
Autors: Uz šīs laimīgās nots arī beigsim mūsu sarunu.

SECINĀJUMS: Zināšanām par piena derīgumu un gaļas kaitīgumu ir slepena, noslēpumaina jēga, un saprast to spēs tikai nedaudzi. Tas, kurš spēj ar savu apziņu saskatīt noslēpumaino dievbijīgo govs piena spēku, kā arī viltīgo, tumsonīgo pieķeršanos gaļas ēdieniem, drīzumā pa īstam sajutīs sevī, ko nozīmē miers un rāmums. Vēl jo vairāk, pirms miega lietojot govs pienu, cilvēks pastiprina saprātu un iegūst unikālu, potenciālu iespēju izprast laimīgas dzīves likumu dziļās patiesības. Tāpēc visiem, kas nostājušies uz laimes ceļa, Vēdas iesaka katru dienu pirms nakts miega dzert nedaudz uzsildītu un saldinātu govs pienu un censties sajust, kā tā dievbijīgā garša iedarbojas uz saprātu.