Lai saprastu, ko nozīmē būt veģetārietim, vispirms nepieciešams noskaidrot, kas īsti ir cilvēks. Ja pieņemam, ka cilvēks ir materiāls ķermenis ar nepieciešamību apmierināt savus jutekļus, tad būt par veģetārieti var izrādīties diezgan grūti un nomācoši, jo, esot veģetārietim, gaļas ēšanu nākas sev aizliegt.
Apzinoties, ka cilvēks ir garīga būtne, kas saistīta ar Dievu, mēs saprotam, ka visa dzīvā radība, kas ir mums apkārt, ir Dieva radīta. Ja mēs mīlam Dievu, tad mīlam arī Viņa radības. Līdz ar to jautājums par gaļas ēšanu vai neēšanu vispār nav saistošs. Piekritīsiet taču, ka mēs nevaram gatavot ēdienu ar mīlestību uz Dievu, piedāvājot maltītē nogalinātu Dieva radību (kā tēvam piedāvāt viņa mirušo dēlu). Un Svētajos rakstos Dievs ir norādījis, kas cilvēkam ir ēdiens. Pirmajā Mozus grāmatā (1.29.) Dievs Pats saka: ”Redzi, Es tagad esmu jums devis visus sēklu nogatavinošus augus, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, lai tie jums būtu par ēdamo.” Bhagavad-gītā (9.26.) Dievs saka: “Ja kāds Man no sirds piedāvā lapu, puķi, augli vai ūdeni, tad Es to pieņemu.” Ja mēs izprotam saikni ar Dievu un apzināmies, kāds ir mūsu uzdevums uz šīs zemes, zūd nepieciešamība sev kaut ko aizliegt, mēs vienkārši visu darām Dievam par prieku.
